Atvērt tekstu PDF formātā
Bieži dzird sakām, ka velosipēdu izgudroja sliņķi, jo negribēja iet kājām. Cik lielā mērā tam var ticēt?
Lai gan pirmo divritenim līdzīgo braucamrīku esot uzskicējis renesanses mākslinieks Leonardo da Vinči Itālijā, par velosipēda tēvu tiek uzskatīts franču grāfs de Sivraks, kurš 1690. gadā no koka izgatavoja divriteni. Uz priekšu ar to varēja tikt, atsperoties ar kājām pret zemi, jo tam nebija pedāļu un nekustējās stūre. Mūsdienu velosipēda līdzinieks esot izgudrots Vācijā 1817. gadā. Feministu aktīvistes divriteni nodēvēja par sieviešu brīvības mašīnu. 1896. gadā amerikāniete Sjūzena Entonija kādā intervijā teica: „Tas dod sievietēm brīvību un pašpaļāvību! Katru reizi, kad ieraugu sievieti uz velosipēda, es apstājos un nevaru vien nopriecāties.” Savukārt pie mums velosipēdu pašos tā pirmsākumos ļaudis mēdza dēvēt par vellapēdu vai vellaratu kā kaut ko velnišķīgu un neredzētu, jo tajos laikos bija grūti iztēloties cilvēku balansējam uz divriteņu braucamrīka.
Pakāpeniski izgudrotāji velosipēdus dažādi uzlaboja. Koka un metāla riteņiem uzradās lietas gumijas riepas. 1879. gadā anglis Henrijs Dž. Losons demonstrēja pirmo velosipēdu ar ķēdi. Tam bija trīs riteņi, un īpašu popularitāti tas ieguva sieviešu un vecāku kungu vidū, kuri nu varēja cienīgi doties izbraukumā pa parku. 1885. gadā anglis Džons Stārlijs uzbūvēja divriteni ar vienāda izmēra riteņiem un ķēdes mehānismu. Jaunais divritenis bija daudz drošāks par iepriekšējiem. Pat ar gaisu pildāmas riepas skotu veterinārārsts Džons Danlops vispirms izgudroja velosipēdiem, un tikai pēc tam ideju nozaga auto ražotāji.
Arī turīga kurzemnieka dēls Aleksandrs Leitners, pastrādājis kādās Rīgas mehāniskajās darbnīcās, saprot, ka vēlas apgūt velosipēdu ražošanas noslēpumus. 19 gadu vecumā viņš dodas uz Lionu Francijā, vēlāk uz britu vēsturisko autobūves centru Koventriju, bet 21 gada vecumā atgriežas Rīgā. Par iekrāto naudu Aleksandrs Leitners nopērk pirmos darbgaldus un nelielā vienstāva namiņā Ģertrūdes ielā atver velosipēdu darbnīcu. Viņš pieņem darbā četrus strādniekus un 1886. gada 10. septembrī sāk divriteņu būvi. Tieši te top pirmais velosipēds visā cariskajā Krievijā, jo Latvijas teritorija toreiz bija Krievijas sastāvā. Sākumā mehāniķi spēja salikt tikai 19 velosipēdu gadā, tāpēc pašam savs velosipēds vēl ilgi bija kā pilsētnieka, tā laucinieka lepnums. Bet bez numura zīmes un velosipēdista apliecības 20. gadsimta sākumā uz riteņa kāpt nedrīkstēja.
Tiek lēsts, ka šobrīd pasaulē ir aptuveni 1,4 miljardi velosipēdu, tas ir divreiz vairāk nekā automašīnu. Aptuveni trešā daļa divriteņu ripo Ķīnā, bet par velosipēdistiem draudzīgāko pilsētu organizācija The Bicycle Friendly Communities Campaign ir atzinusi Amsterdamu. Nākamā ir Portlendas pilsēta Oregonas štatā ASV un Dānijas galvaspilsēta Kopenhāgena. Jaunākie aprēķini liecina, ka amsterdamieši divriteņus izmanto biežāk nekā automobiļus. Nesen Amsterdamas Centrālajā stacijā atklāja pasaulē lielāko divriteņu stāvvietu ar 10 000 vietām.
Jaunākās paaudzes velosipēdus darbina elektrība, un tos sauc par elektrovelosipēdiem. Diemžēl šim transportlīdzeklim pietrūkst ļoti svarīgas detaļas – pedāļu –, lai to varētu nosaukt par īstu velosipēdu. Pagaidām gan ir izgatavots tikai neliels skaits šādu velosipēdu un par to masveida ražošanu vēl ir pāragri runāt.
(Pēc žurnāla „Ilustrētā Pasaules Vēsture Junioriem” materiāliem)