Pavisam nesen pie mums Rīgā pēc Valsts prezidenta Andra Bērziņa uzaicinājuma  bija ieradies Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija, tādējādi apliecinot Latvijas un Zviedrijas ciešās kultūras, politikas un ekonomikas saites. Zviedrija ir viena no 12 Eiropas un 44 pasaules valstīm, kurām ir sava monarhija. Tiek lēsts, ka apmēram 1/5 no visas pasaules teritorijas pārvalda monarhi – karaļi un karalienes, imperatori, sultāni, emīri un prinči, hercogi un pāvests.
Arī Latvijas teritoriju dažādos laikos pārvaldījuši dažādi valdnieki. Interesanti, ka 17. un 18. gadsimta sākumā daļa Latvijas un Igaunijas teritorijas ietilpa tieši Zviedrijas lielvalsts sastāvā. Šis Eiropā bija t.s. Apgaismības laiks, kad aizvien lielākai iedzīvotāju daļai, tostarp latviešu un igauņu zemniekiem, kļuva pieejama izglītība, jo tika dibinātas zemnieku skolas. Šajā laikā, ko nereti dēvē arī par „zelta laikmetu”, parādījās arī pirmie Bībeles tulkojumi vietējās valodās (latviešu valodā to tulkoja Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks) un dibinātas vairākas augstākās izglītības iestādes.
17. gadsimtā Latvijas teritorijā darbojās vēl kāds aktīvs un slavens valdnieks – Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers, kurš, lai gan bijis vācu izcelsmes, labi pratis latviešu valodu. J. Ketlera laikā Kurzemē ievērojami tika attīstīta ražošana un preču eksportēšana arī uz kolonijām Āfrikā un Amerikā: 1651. gadā tika uzcelts Jēkabforts Kuntas Kinteha salā, kas šobrīd ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bet jau pēc trīs gadiem Tobago salā tika dibināta „Jaunā Kurzeme”. Kolonijas gan nācās drīz zaudēt, jo jau Otrā Ziemeļu kara laikā J. Ketlers nonāca zviedru gūstā un tika iznīcināta Kurzemes flote.
Atgriežoties 21. gadsimtā, varam secināt, ka ar Zviedriju mūs vieno gan kopīgi vēsturiski notikumi un pieredze, gan tagadne Eiropas Savienībā, jo tikai cieša sadarbība starp valstīm – republikām vai monarhijām – var nodrošināt mieru un labklājību Baltijas jūras reģionā.

Starp aukstiem pilsētu mūriem, bagātīgi rotātām jūgendstila ēkām un stiklotām daudzstāvu celtnēm Rīgas ielās ieslēpušās nelielas koka mājiņas, kas, izrādās, ir daļa no Eiropas un pasaules kontekstā unikāla kultūras mantojuma – koka arhitektūras, kas saglabājusies vēl kopš 18. un 19. gadsimta. Kopumā Rīgā ir ap 3500 koka māju, kas nereti rotātas ar tornīšiem, smalkām koka mežģīnēm un skaistiem lieveņiem un stāsta mums par rīdzinieku dzīvi, gaumi, vērtībām pirms vairāk nekā 200 gadiem. Šāda vēstures elpa jūtama arī Pārdaugavas sirdī – Kalnciema kvartālā –, kas pirms vairāk nekā desmit gadiem tika restaurēts un nu kļuvis par tur dzīvojošo kultūras centru un dažādu interesantu pasākumu – izstāžu, koncertu un gadatirgu – norises vietu.
Šodien Rīgas koka arhitektūra visplašāk un krāšņāk apskatāma Pārdaugavā, Ķīpsalā, Grīziņkalnā un Maskavas ielas rajonā. Vaicāsit – kur palikušas pārējās koka ēkas? Protams, daļu no tām nomainījušas 19. gadsimtā celtās ķieģeļu rūpnīcu un strādnieku dzīvojamās ēkas, citas – padomju laika dzīvojamie rajoni vai modernas biroju mājas, bet lielu daļu no tām skārusi kāda mūsdienās grūti saprotama kara laika tradīcija: priekšpilsētu dedzināšana. Piemēram, 1812. gadā, kad Rīgai tuvojās Napoleona karaspēks, tika nodedzinātas Rīgas priekšpilsētas, to skaitā koka nami Āgenskalnā, lai tur nebūtu iespējams izvietot lielgabalus un tādējādi apgrūtinātu karaspēka nokļūšanu tolaik ar akmens mūri apvītajā Rīgā. Galu galā izrādījās, ka Baltijas ģenerālgubernators Magnuss fon Esens bija pārsteidzies ar pavēli „Dedzināt!”, noturot putekļu mākoni par Napoleona armiju, kā rezultātā uguns liesmas nopostīja ap 800 koka māju un atstāja gandrīz 7000 rīdzinieku bez pajumtes.
Īpaši pavasarī, kad kājas pašas nes tuvāk dabai, ir laiks spirdzinošām pastaigām, kuru laikā pavērties apkārt un novērtēt koka arhitektūras krāšņumu – mūsu kultūrvēstures mantojumu.