14. februārī daudzās pasaules valstīs cilvēki svin Valentīna dienu. Arī Latvijā. Taču vēl pavisam ne tik sen Latvijā šī diena bija tikai un vienīgi Valentīna vārda diena. Piemēram, Valentīnam Skulmem , Valentīnam Pelēcim un Valentīnam Bērzkalnam.

Valentīns Skulme bija teātra un kino aktieris, pazīstamās latviešu mākslinieces Džemmas Skulmes brālēns. Mācījies kopā ar citiem slaveniem aktieriem, piemēram, Eduardu Pāvulu, Viju Artmani, viņš visu savu aktiera mūžu bija un palika uzticīgs Dailes teātrim. Dzīve Valentīnu netika lutinājusi, taču viņa atstātais stāsts kino filmās lutina īstas aktiermākslas cienītājus. Par Valentīnu Skulmi vairāk var uzzināt arī šeit: http://www.diena.lv/arhivs/kas-bija-valentins-skulme-11295983.

Valentīns Pelēcis bija latviešu trimdas rakstnieks, arī publicists. Apveltīts ar meistarīgu humora izjūtu, viņš pats sevi sauca par cīnītāju. Aktīvai vārda mākslai Valentīns pievērsies 1950. gadu beigās, kad tapuši dažādāko formu literārie darbi. Valentīna Pelēča grāmata „Malēnieša pasaule” atrodama arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Tautas grāmatu plauktā. Valentīna Pelēča atmiņas par vēžošanu var lasīt šeit: http://parcopi.lv/publ/vezosana/5-1-0-363.

Valentīna Bērzkalna vārds nav svešs mūzikas pazinējiem un Dziesmu svētku vēstures zinātājiem. Līdzīgi kā Valentīns Pelēcis, arī Valentīns Bērzkalns daļu dzīves pavadījis ASV. Tur viņš turpinājis savus dziesmu svētku vēstures pētījumus un trimdas latviešu dziesmu svētku popularizēšanu. Viņa radītās tautas dziesmu apdares vēl joprojām atzinīgi novērtē gan dziedātāji, gan jaunākās paaudzes muzikologi. Dziesmu „Noriet saule vakarā” Valentīna Bērzkalna apdarē var noklausīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=s8lC5_VBarY.

Vai pamanījāt, ka 2015. gads nodēvēts par Raiņa un Aspazijas gadu? Jau janvārī galvaspilsētā un arī citās Latvijas pilsētās notika gan gatavošanās pasākumi, gan aktivitātes, kas veltītas šīm nozīmīgajām personībām Latvijas kultūrā un literatūrā. Tiek iestudētas izrādes, rīkotas izstādes, latvieši vairāk domā par saviem dzejniekiem un dažādos veidos īsteno mērķi vēl vairāk iepazīstināt ārzemju lasītājus ar Latvijas literatūru.

Rainis jeb Jānis Pliekšāns, iespējams, ir viens no pirmajiem dzejniekiem, ko iepazīst latviešu bērni. Gan skolas mācību grāmatās, gan kādreiz populārajās lasāmgrāmatās atrodama Raiņa dzeja. Vairākas paaudzes uzaugušas ar Lellīti Lolīti, Zelta sietiņu un Kārlīti – bļāvēju. Jau folklorizējies teiciens „Es tev iemācīšu mīlēt Raini”. Un, kamēr literatūrzinātnieki vēl cenšas nonākt pie vienprātīga secinājuma, kā un kāpēc Jānis Pliekšāns izvēlējies sev šādu pseidonīmu, pārējie var droši apseglot Zelta zirgu un Spēlēt un dancot, godinot Raini.

Par Aspazijas jeb Elzas Rozenbergas, vēlāk – Pliekšānes literārā pseidonīma saistību ar sengrieķu vēsturi šaubu nav. Kā valdnieka Perikla draudzene atbalstīja cīņu par labāku sabiedrību un valsti, tā latviešu dzejniece atdeva sevi visu labākas latviešu valsts, tās sabiedrības un kultūras atbalstam. Aspazijai piemita īsts iekšējais spēks, kas kļuva par iedvesmu gan Rainim, gan daudziem latviešiem vēl šodien. Visas dzīves garumā Aspazija interesējās par pasaules kultūru, un ir tikai saprotami, ka dzejniece pati tiek cildināta kā viena no pasaules kultūras dārgakmeņiem.