C2

7. Latviešu pirts tradīcijas

Atvērt tekstu PDF formātā

Latviešu pirts tradīcijas

Pirtī eimu, pirtī teku,

Pirtī mana dzīvošana.

Pirts latviešiem kopš seniem laikiem laikiem ir bijusi labsajūtas, kā arī ķermeņa un gara atveseļošanas vieta.

Pirtī cilvēka mūžs piedzimstot sākās un ar pēdējo apmazgāšanu un sagatavošanu aizsaules dzīvei beidzās.

Pirts bija Laimas un Māras dievnams. Ap pirti norisēja visa dzīve.

Latvieši ilgu laiku dzīvoja nošķirti no Rietumeiropas un austrumzemēm, toties mums ir daudz kopēja ar Ziemeļeiropas tautām. Vienādos klimatiskos un dabas apstākļos indoeiropiešu tautām izveidojās līdzīgas tradīcijas. Viens no kopējiem paradumiem Ziemeļeiropas tautām ir pēršanās pirtī ar pirtsslotām.

Arheoloģiskos izrakumos atrastās sakrautās akmens krāsnis no 8. un 9. gadsimta liecina par to, ka pirtis pazīstamas jau ļoti sen. Pirmās rakstītās ziņas par Daugavas lībiešu pirti sniedz Livonijas hronika ap 1196.–1198. gadu.

Pirts vienmēr ir bijusi daudzfunkcionāla ēka. Tā bija

  • bērnu dzemdēšanas vieta;
  • bērniņa pirmās mazgāšanas vieta;
  • ārstēšanas vieta, kur ar braucīšanu (masāžu), vārdošanu, dažādām zālītēm aizdzina slimības;
  •  mazgāšanās, pēršanās vieta visiem saimes ļaudīm;
  •  dzīvojamais nams vaļiniekiem;
  • žāvētava labībai, liniem, kaņepēm; kūpinātava;
  • vieta, kur nodarbojās ar maģiju un nākotnes zīlēšanu.

Par pirti ir radušies daudzi ticējumi, paražas, ieteikumi, aizliegumi.

Pirts centrālā vieta ir krāsns, kura bija nevis mūrēta, bet gan sakrauta no apaļiem akmeņiem. Lai panāktu vajadzīgo karstumu, garu uzmeta uz krāsns akmeņiem. Vienu no vecākajiem latviešu pirts rituāla aprakstiem sniedz ārsts R. Lentilijs: „Pirtī viņi mazgājas bieži, gandrīz katru septīto dienu. Te viņi nesēžas ūdenī, bet kāpj uz lāvas un noguļas uz muguras – pa lielākai daļai kaili un lielākā mērā svīzdami. Turpat ir arī kalpone, kas sasietu bērza zariņu slotu papriekš mērcē karstā ūdenī un tad ar to viegli sit vispirms uz muguras, pēc tam uz vēdera gulošos. Un tas nav nevienam par kaunu, jo tāda ir tradīcija. Kad zemnieki ir krietni sakarsuši, viņi metas no pirts ārā tieši ūdenī vai ziemas laikā vārtās sniegā, un to dara pat 3 reizes no vietas.”

Mūsdienu steiga, stresu pilnā dzīve aizvien uzstājīgāk pieprasa atgriezties pie latviešu tradicionālās pirts kā pie tautas veselības un tradīciju kopšanas vietas, kurā ikdienā būtu sastopams latviskais gars.

(Sagatavots pēc tīmeklī pieejamajiem materiāliem)