C1

10. Latvijas ģeogrāfija

Atvērt tekstu PDF formātā

Cēlie koki – kļavas

Skaistuma jēdziens esot cilvēka jūtu un iedomu izpausme, nemērāms un savstarpēji nesalīdzināms, katram citāds. Tomēr es apgalvošu, ka rudenī nav skaistāku koku par kļavām. Tad kļavu lapas kvēlo gandrīz visās varavīksnes krāsās. Salnu dienās zem kļavām zeme zeltojas. Un man ir žēl, ka sētnieki slauka krāšņās lapas kaudzēs. Pati daba vislabāk māk zemi pušķot.

Pie mana vectēva mājām dienvidos bija sastādītas kļavas. Karstās vasaras dienās istabas bija vēsas, bet ziemā kailie koki sauli neaizsedza. Kad rudenī bira kļavu lapas, mēs, bērni, kopā ar vecomāti lielākās salasījām, uzvērām uz auklām un garās virtenēs izkārām kaltēties. Mana bērnība nāk no tiem laikiem, kad maizi cepām paši, un katru kukulīti vecāmamma guldīja uz kļavu lapām, virsū uzvelkot krustu.

Agrā pavasarī, kad kūst pēdējie sniegi, kļavu audos sāk plūst sula. Kļavām ir vissaldākās sulas. Cukura saturs var sasniegt 4  procentus. Kļavas zied agri pavasarī, maija sākumā, pirms lapu saplaukšanas. Zaļgandzelteno ziedu ķekaros ir tikpat daudz salduma kā kļavu sulā, tāpēc kļava ir nozīmīgs agrais nektāraugs. Kļavu māju pagalmos saulainās pavasara dienās san bišu darba dziesmas. Ne velti kļavas uzskata par vissaldākajiem kokiem.

Zinātniski mūsu kļavu sauc Acer platanoides. Tā ir viena no 150 kļavu sugām. Dekoratīvā nolūkā Latvijā veiksmīgi ir ieviests vairāk nekā 20 sugu. Bet savvaļā Latvijā aug vienīgi Acer platanoides. Kļavas ir cēli un krāšņi koki. Lepnas savā būtībā. Tīraudzes neveido, lai gan mežos sastopamas kā pirmajā, tā arī otrajā veģetācijas stāvā, bet tikai kā atsevišķi eksemplāri. Visbiežāk savvaļas kļavas atradīsiet upju krastos un gravās. Bet vislabāk kļavas jūtas mūsu mājokļu tuvumā, auglīgās augsnēs, kur to kuplie, zaļiem mākoņiem līdzīgie vainagi izvēršas visā krāšņumā.

Kļavas koksne ir smaga, cieta, balta, ar interesantu iesārtu vai viegli brūnganu nokrāsu, ar labām mehāniskajām īpašībām, līdzīga ozola koksnei. No kļavas koksnes darina mūzikas instrumentus (strinkšķināmos, pūšamos, sitamos). To iecienījuši arī kokgriezēji, jo no tās var izgatavot sīkas detaļas. Kļavu izmanto arī sporta un spēļu inventāra ražošanā un pat virtuves piederumu darināšanā, bet mēbeļrūpniecībā no tās gatavo saplāksni.

Parastā kļava ir ļoti ātraudzīga. Jauno kļavu viena gada dzinumi labvēlīgos apstākļos var pārsniegt pat viena metra garumu. Piecdesmit sešdesmit gados kļava sasniedz pilnu augumu – apmēram 30 m.

Vai Latvijā ir daudz dižo kļavu? Izrādās, ka pirmās Latvijas valsts laikā veco aizsargājamo koku sarakstos nebija nevienas kļavas. Arī padomju laiku pirmajos aizsargājamo dižkoku sarakstos kļavu nav. Tikai 1974. gadā mežkopja S. Saliņa grāmatā 626  dižkoku skaitā parādās pirmās ziņas par četrām dižkļavām ar stumbra apkārtmēru no 3,5 līdz 3,7 m. Bet dižkoku meklētāji atrod aizvien jaunas resnu stumbru kļavas. 1975. gadā Atis Baiže Rīgas rajona Dalbes ciemā uziet vareno Bajāru kļavu, kuras stumbra apkārtmērs ir 4,8 m. 1977. gadā aizsargājamo dižkoku sarakstā ir 18 kļavas, bet 1986. gadā – jau 32 koki. Tagad apzināto dižkļavu skaits ir vēl lielāks.

Dižās kļavas salīdzinājumā ar ozoliem, liepām un citu sugu kokiem tomēr ir diezgan liels retums. To stumbri ne tuvu nesasniedz tādu apkārtmēru kā vecajiem ozoliem un liepām. Par valsts nozīmes dižkokiem kļavas uzskata no tā brīža, kad stumbra apkārtmērs sasniedz 3,5 metrus.

Visresnākā kļava atrasta 1980. gadā Trikātā, pie Rūtiņu mājām. Tās stumbra apkārtmērs cilvēka krūšu augstumā (1,3 m no zemes) 1997.  gada martā bija 5,6 m. Tā ir visresnākā kļava Baltijā, un nav ziņu, ka arī citās Austrumeiropas valstīs būtu kāda parastā kļava ar resnāku stumbru. Rūtiņu kļavas augstums ir 23 metri.

(Sagatavots pēc Gunta Eniņa „Drīz ziedēs kļavas…”)