Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki ir tradicionāls kultūras notikums Latvijā. Šie svētki ir latviešu nacionālās identitātes sastāvdaļa, parasti tie notiek reizi 5 gados Rīgā.
Kopš 1873. gada šie svētki ir notikuši 25 reizes, tradicionāli tos sauca par Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem, bet pēc Latvijas okupācijas tos oficiāli pārdēvēja par Padomju Latvijas dziesmu (un deju) svētkiem. Kopš 1990. gada tos atkal sauc par Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem un tajos piedalās aptuveni 30 000 dalībnieku: kori, deju kolektīvi, pūtēju orķestri, folkloras grupas, etnogrāfiskie ansambļi, tautas mūzikas ansambļi, lauku kapelas, koklētāju ansambļi, lietišķās un tēlotājas mākslas studijas, vokālie ansambļi, amatierteātri un ārvalstu kolektīvi. Latviešu Dziesmu un Deju svētkos notiek ne tikai uzstāšanās, bet arī sacensības, kurās tiek noskaidroti laureāti. Visnozīmīgākā loma svētkos ir koriem un deju kolektīviem. Starpposmā no vieniem svētkiem līdz nākamajiem notiek repertuāra sagatavošana un skates, kurās nosaka nākamo svētku dalībniekus. Parasti pēdējās Dziesmu un Deju svētku dienas rītā notiek svētku gājiens, kurā piedalās visi svētku dalībnieki, savukārt vakarā Mežaparka estrādē notiek noslēguma koncerts.
Latvijas dziesmu svētku tradīcijas kopā ar Igaunijas dziesmu svētku un Lietuvas dziesmu svētku tradīcijām kopš 2008. gadā ir iekļautas UNESCO cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Reizi piecos gados Latvijas galvaspilsētā Rīgā koru dziedātāji, dejotāji, mūziķi, tautas lietišķās mākslas meistari satiekas un rada brīnumu, ko mēs saucam par Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem.
Līdzās šiem galvenajiem svētkiem reizi piecos gados notiek Skolu jaunatnes Dziesmu un Deju svētki. Četru gadu laikā starp lielajiem Dziesmu un Deju svētkiem to dalībnieki satiekas mazākos Dziesmu un Deju svētkos katru gadu kādā no četriem Latvijas novadiem. Kopā Dziesmu un Deju svētku kustībā piedalās 80 000 tūkstoši bērnu un jauniešu, vīru un sievu visā Latvijā. Tam vēl ir jāpieskaita tie latvieši, kuri dzied koros un dejo deju kopās Eiropas valstīs un citās latviešu diasporas zemēs pasaulē.
Dziesmu un Deju svētki ir brīnums. Vairāk nekā 12 000 cilvēku no visas Latvijas un latviešu diasporas valstīm apvienojas 4 – 10 balsu lielā korī, kurš dzied augsta līmeņa kora dziesmas a cappella. Citi 12000 dalībnieku vienlaicīgi piedalās lielā tautas deju uzvedumā, veidodami sarežģītus kustīgus deju rakstus un figūras. Visi dalībnieki kopā – vairāk nekā 35 000 cilvēki – ģērbušies tautas tērpos ar dziesmām, dejām un mūziku, rotājušies ar zaļumiem un vispriecīgākajiem smaidiem piepilda Rīgas ielas krāšņā un nekur citur pasaulē neatrodamā procesijā – svētku gājienā.
1873. gada vasaras sākumā Krievijas impērijas pārvaldītajā Rīgā notiek Pirmie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Tajos piedalās 1003 dziedātāju no 45 Vidzemes un Kurzemes latviešu koriem. Kopā ar viņiem muzicē arī 30 orķestra mūziķu. Tā laika Rīgā tas ir vēl neredzēti grandiozs kopdziedāšanas notikums. Līdzi ar nacionālo atmodu Dziesmu svētki latviešu tautai kļūst par svētkiem, kas tautu rosina uz garīgu nacionālu vienotību, sekmē profesionālās mākslas attīstību un ļauj kopā ar tautiešiem no visas Latvijas apliecināt savu nacionālo piederību un tautas atmodas centienus.
Īpašā veidā Dziesmu svētku radīšanas procesā piedalās arī latviešu komponisti un kora dziesmu tekstu autori. Sākot jau no pirmajiem Dziesmu svētkiem, katros dziesmu svētkos līdzās jau zināmām un ilgi dziedātām kora dziesmām ir atskaņoti arī jaundarbi. Dziesma – mūzikas un vārda vienība – ir spēks, kas vieno visu lielo kopkori. Daudzu par dziesmu svētku repertuāra klasiku kļuvušu dziesmu komponisti paši ir bijuši kora diriģenti un dziesmu svētku virsdiriģenti. Piemēram, Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis.
Gadiem ejot, nemainīgs saglabājas Dziesmu un Deju svētku veidols. Dziesmu svētki ir tautas tradicionālās kultūras un sava laika specializētās mūzikas kultūras neparasta vienība un sakausējums. No vienas puses – tautas svētki ar folkloras klātbūtni repertuārā, etnogrāfisku stilu vizuālajā veidolā un dziedātāju tautas tērpos, līksmi, tautas ieražām un tautas dejas. Bet tomēr tas nav ne folkloras festivāls, ne vienkārši izpriecu svētki. Jo ir otra puse – profesionālu komponistu, diriģentu, deju vadītāju un tūkstošiem koristu, dejotāju un mūziķu apzināta mākslinieciska darbība. Vēsturisks un arī mūsdienu Dziesmu un Deju svētku mākslinieciskuma un tautiskuma virsmērķis, kas īstenojas caur katru svētku dalībnieku, ir tautas nacionālās vienotības un identitātes kopīga apliecināšana un svinēšana. Ikviens svētku dalībnieks un skatītājs ir aicināts kopā ar citiem izjust, apliecināt un svinēt savas tautas vienotību, pašapziņu un nacionālo identitāti.