Pagājušajā nedēļā visā pasaulē atzīmēja Starptautisko romu dienu, kuras mērķis ir popularizēt romu kultūru un tradīcijas, kā arī mazināt sabiedrībā valdošos aizspriedumus un novērst diskrimināciju, īpaši darba tirgū un izglītībā. Izrādās, ka romi ir Eiropas vislielākā mazākumtautība. Arī pie mums Latvijā dzīvo vairāk nekā 8 tūkstoši romu, kas ir 0,3 % no visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Romi Latvijas teritorijā ir dzīvojuši jau kopš 15. gadsimta, un tā ir unikāla tauta, kurai vēl līdz pat šim brīdim ir izdevies saglabāt bagātās tradīcijas un savdabīgo dzīvesveidu. Kaut arī romiem nav savas valsts, tos vieno romu himna – Jarko Jovanoviča (Jarko Jovanović) komponētā dziesma „Gelem, gelem” – un karogs, kura zaļā krāsa simbolizē mežus, zilā debesis, bet zirgu pajūga rats centrā saistās ar kustību, pārmaiņām un progresu. Sarkanā rata krāsa izvēlēta par godu visiem kritušajiem romu tautiešiem.
Latvijā Starptautiskajā romu dienā, rotājot Daugavu ar sarkanbaltiem ziediem, romi pieminēja savus tautiešus, kuri cieta Otrajā pasaules karā (cietuši skaits diemžēl vēl nav apzināts).
Kādi ir mūsu romi? Vai viņi Latvijā jūtas labi, kā viņi iekļaujas Latvijas sabiedrībā un izglītības sistēmā? Par šiem jautājumiem tika diskutēts Starptautiskajā romu dienā, bet risinājumi tiks meklēti ilgākā laikā, jo vēl aizvien sabiedrībā valda stereotipi un bailes no citādās, brīžiem mums svešās romu kultūras un tradīcijām. Iespēja tuvināties un iepazīt romu kultūru ir jau tagad: Mencendorfa namā Rīgā visu nedēļu (bez maksas) apskatāma izstāde „Romi Latvijā”. Nepalaid garām!

Skaistākās lietas pasaulē nevarot ne redzēt, ne aptaustīt, bet varot sajust ar sirdi – tāpēc, lai pilnvērtīgi baudītu dzīvi, sirds jo īpaši jāsaudzē. Protams, šeit par sirdi runājam pārnestā nozīmē, bet aizvien vairāk cilvēku pasaulē saskaras ar dažādām sirds un asinsvadu slimībām. Tās ir pirmajā vietā starp mirstības cēloņiem arī Latvijā un Eiropā. Jauniešiem jau laikus būtu jāievēro veselīgs dzīvesveids – sabalansēti jāēd un daudz jākustas, lai sirds muskulis tiktu trenēts, tiktu pareizi noslogots un asinsvados brīvi plūstu asinis.
Sirdsdarbības traucējumi un apstāšanās mēdz būt tik pēkšņa, ka var skart jebkura vecuma cilvēkus pat vienkāršās sadzīves situācijās. Šķiet, tāpēc iepriekšējā nedēļā vienā no Rīgas centra lielveikaliem tika novietota īpaša ierīce – ārējais defibrilators, kas nodrošina elektriskā šoka (trieciena) pievadi uz sirdi caur krūšu kurvja sienu, tādējādi atjaunojot normālu sirds ritmu. Šīs iekārtas ārēji ir daudz mazākas un vieglākas par tām, ko izmanto Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi un kuras bieži redzam dažādos „ārstu seriālos”, taču tās pilda praktiski tādas pašas funkcijas.
Lai šādu ierīci veikalā izvietotu, Latvijai bija jāpiedalās starptautiskā programmā, kuras būtība pasaulē ir automātisko ārējo defibrilatoru izvietošana sabiedriskās iestādēs un ēkās, kur ikdienā koncentrējas liels cilvēku skaits un kur pastāv paaugstināts stresa līmenis, līdz ar to – augsts pēkšņas sirds apstāšanās risks. Bieži mediķi nespēj ierasties laikus un palīdzēt cietušajam, tāpēc šo iekārtu pieejamība un konkrētās iestādes personāla apmācība būtiski paaugstina iespējas glābt cilvēka dzīvību.
Interesanti, ka šādu programmu jau pirms 20 gadiem sāka īstenot ASV, bet pakāpeniski šo praksi pārņēma arī Eiropas valstis, nodrošinot, ka automātiskie ārējie defibrilatori tiek izvietoti lidostās, lielās dzelzceļa stacijās, autoostās, tirdzniecības centros, sporta un atpūtas kompleksos u.c.

Svarīgi tomēr ir saprast, ka par savu veselību vispirms jārūpējas mums pašiem, bet, ja gadās nelaime, zināsim, kur meklēt palīdzību un kā palīdzēt citiem!

Pavisam nesen pie mums Rīgā pēc Valsts prezidenta Andra Bērziņa uzaicinājuma  bija ieradies Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija, tādējādi apliecinot Latvijas un Zviedrijas ciešās kultūras, politikas un ekonomikas saites. Zviedrija ir viena no 12 Eiropas un 44 pasaules valstīm, kurām ir sava monarhija. Tiek lēsts, ka apmēram 1/5 no visas pasaules teritorijas pārvalda monarhi – karaļi un karalienes, imperatori, sultāni, emīri un prinči, hercogi un pāvests.
Arī Latvijas teritoriju dažādos laikos pārvaldījuši dažādi valdnieki. Interesanti, ka 17. un 18. gadsimta sākumā daļa Latvijas un Igaunijas teritorijas ietilpa tieši Zviedrijas lielvalsts sastāvā. Šis Eiropā bija t.s. Apgaismības laiks, kad aizvien lielākai iedzīvotāju daļai, tostarp latviešu un igauņu zemniekiem, kļuva pieejama izglītība, jo tika dibinātas zemnieku skolas. Šajā laikā, ko nereti dēvē arī par „zelta laikmetu”, parādījās arī pirmie Bībeles tulkojumi vietējās valodās (latviešu valodā to tulkoja Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks) un dibinātas vairākas augstākās izglītības iestādes.
17. gadsimtā Latvijas teritorijā darbojās vēl kāds aktīvs un slavens valdnieks – Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers, kurš, lai gan bijis vācu izcelsmes, labi pratis latviešu valodu. J. Ketlera laikā Kurzemē ievērojami tika attīstīta ražošana un preču eksportēšana arī uz kolonijām Āfrikā un Amerikā: 1651. gadā tika uzcelts Jēkabforts Kuntas Kinteha salā, kas šobrīd ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bet jau pēc trīs gadiem Tobago salā tika dibināta „Jaunā Kurzeme”. Kolonijas gan nācās drīz zaudēt, jo jau Otrā Ziemeļu kara laikā J. Ketlers nonāca zviedru gūstā un tika iznīcināta Kurzemes flote.
Atgriežoties 21. gadsimtā, varam secināt, ka ar Zviedriju mūs vieno gan kopīgi vēsturiski notikumi un pieredze, gan tagadne Eiropas Savienībā, jo tikai cieša sadarbība starp valstīm – republikām vai monarhijām – var nodrošināt mieru un labklājību Baltijas jūras reģionā.