Piecdesmit gadi – tieši tik ilgs laiks ir pagājis, kopš sākti restaurācijas darbi vienā no skaistākajām un greznākajām baroka celtnēm Latvijā un Eiropā – Rundāles pilī. Slavenā itāļu arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētā pils 18. gadsimta vidū tika celta kā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidence. Pat celšanas vieta tika izvēlēta aristokrātiska – šeit iepriekš atradās viduslaiku pils. Taču ne vienmēr Rundāles pilī laiski dzīrojuši un atpūtušies hercogi, kņazi un grāfi: Rundāles pili Pirmā pasaules kara laikā izmantoja Vācijas armija un Bermonta karaspēks, neatkarīgās Latvijas laikā pilī tika izveidota skola, bet padomju laikos tur atradās graudu noliktava, pēc kuras likvidēšanas pilī atgriezās skola un vēlāk – Rundāles pils muzejs. Muzeja direktors kopš 1976. gada ir mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis.
Kopš pagājušās nedēļas muzeja apmeklētājiem ir iespēja paviesoties hercoga bibliotēkā, kas ir kā dāvana pils 278. jubilejā. Šobrīd te aplūkojamas 44 grāmatas no Ketleru dzimtas Kurzemes hercogu bibliotēkas krājumiem. Savukārt tiem, kuri ar nepacietību gaida vasaru, kas šogad pēc astronomiskā kalendāra iestāsies 21. jūnijā plkst. 13:51, noteikti jāapskata Rundāles pils dārzs. Ierīkots pēc labākajiem Eiropas karaļnamu paraugiem, Rundāles franču dārzā hercogs un hercogiene varēja izbaudīt īso, bet ilgi gaidīto Latvijas vasaru. Un to jau pavisam drīz varēsim darīt arī mēs!

Vai tā ir koka arhitektūra ar iegrebtām māju aizsargzīmēm, vai jūgendstila dzīvojamās ēkas, ko raksturo bagātīgi dekorēti portāli un ziedu rakstiem rotātas fasādes, vai arī mežonīgs pilsētas parks – pilsētvide ir liecība par tās iedzīvotāju gaumi, dzīvesveidu, saskarsmes kultūru un ideāliem dažādos laikos.

Ko mūsdienu Latvijas pilsētas stāstīs par mums – tās iedzīvotājiem – nākamajām paaudzēm? Vērojot stiklotās biroju ēkas, viņi varētu secināt, ka esam bijuši ļoti aizņemti, bet gana ziņkārīgi, lai sekotu līdzi notiekošajam ārā. Saskaitot visas mazās bodītes, veikalus un lielos iepirkšanās centrus, viņi droši vien domās, ka esam bijuši turīgi vai izšķērdīgi, bet katrā ziņā – ļoti izvēlīgi. Kā puzles gabaliņus liekot kopā nodrupušos sienu gleznojumus vai grafiti, iespējams, viņi nospriedīs, ka 21. gadsimta pilsētnieki labprāt dzīvojuši krāsām bagātā telpā. Bet vai šie pieņēmumi vienmēr būs patiesi?

Tieši pirms pāris nedēļām Rīgā notika ielu mākslas festivāls, kura mērķis bija runāt par ielu mākslas vietu pilsētā un rast kompromisu starp māksliniekiem, pašvaldību pārstāvjiem un pašiem iedzīvotājiem. Protams, runa bija nevis par neskaidriem švīkājumiem uz māju sienām, bet gan kvalitatīviem sienu gleznojumiem. Festivāla „Blank Canvas: art-ground, play-ground, crime-ground” laikā daudzas pelēkas sienas kļuvušas par mākslas darbiem, kuros redzamas gan ģeometriskas figūras, gan kosmonauti un pat milzu žurkas. Kur tos atrast, var uzzināt nodibinājuma „Rīga 2014” mājaslapā. Bet kā šie mākslas darbi raksturo šodienas sabiedrību, tas jāizvērtē katram pašam.

Agrākos laikos bagāti cilvēki, kuri tuvos un tālos ceļojumos bija iegādājušies vai atraduši interesantus priekšmetus, iekārtoja „brīnumu istabas”, kurās izvietoja, viņuprāt, savādos atradumus un izrādīja arī citiem. Mūsdienās šīs „brīnumu istabas” mēs saucam par muzejiem, un tos iekārto ne vien turīgi ļaudis, bet arī valsts un pašvaldību iestādes, taču muzeju galvenie uzdevumi – pārsteigt, izglītot un iedvesmot – nav mainījušies. Ne velti vārds „muzejs” cēlies no sengrieķu vārda mouseion, kas nozīmē ’mūzu templis’.
Lai piesaistītu plašāku uzmanību modernajiem „mūzu tempļiem” un apliecinātu, ka mūsdienās muzejs nav tikai mantu glabātuve, bet spēj piedāvāt patiesu līdzpārdzīvojumu un iedvesmot, pirms deviņiem gadiem Francijā aizsākās kāda aizraujoša tradīcija, kas nu jau kļuvusi populāra visā Eiropā – muzeju nakts. Tā ir nakts, kurā muzeji aicina apskatīt izstādes un organizē dažādus interesantus un izglītojošus pasākumus līdz pat pirmajiem saules stariem. Ik gadu tiek izraudzīts īpašs muzeju nakts motīvs: iepriekšējos gados tā bija zilā jūra un zaļais mežs, bet šogad Latvijas muzejus rotās sarkanais dzintars – noslēdzošais elements Raiņa dzejolī „Senatne” iemūžinātajā trīskrāsu saules kodā „Dies saulīte atkal trīskrāsaina: Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana”.
Muzeju nakts Latvijā un citur Eiropā notiks sestdien, 17. maijā.

Piedalies!