Par šiem Šekspīra vārdiem martā domājam vairāk – marta sākumā svinamā Starptautiskā sieviešu diena rosina gan sabiedriskas diskusijas, gan personīgas pārdomas par sievietes lomu pasaulē, valstī un ģimenē.

Lai gan noteiktai sabiedrības daļai Latvijā 8.marts asociējas ar padomju laika mantojumu (un tāpēc pēc neatkarības atjaunošanas līdz 2008.gadam tā nebija oficiāla svētku diena), patiesie 8.marta svinību cēloņi meklējami ASV. 1857.gada 8.martā Ņujorkā sievietes vienojās ielu protestā pret smagajiem darba apstākļiem, kas viņām bija vienlīdzīgi vīriešu darba slodzei. 8.marts kļuva par sieviešu solidaritātes dienu.

Sieviešu dienā lielas pasaules daļas valstu uzmanība pievērsta sievietēm neatkarīgi no viņu statusa, stāvokļa vai profesijas. Sieviete ir uzmanības centrā, tā ir sievietes trausluma un spēka, sievišķā vājuma un brieduma, misijas un koķetās vieglprātības pielūgsme.

Šī diena, kad, par laimi, tiek dāvinātas vairs ne tikai sarkanas tulpes, ir kā mulsuma pilnu pārdomu laiks, kas būtu jāakcentē vairāk – sieviešu atšķirības vai tomēr vienlīdzība ar vīriešiem? Sievietēm nozīmīgas diskusijas ne tikai 8.marta kontekstā, kad par to domājam vairāk, risina, piemēram, Linda Curika (www.curika.lv), iesaistīdama ikkatru publiskā vai personiskā diskusijā un strīdos par iekļaujošai sabiedrībai nozīmīgām tēmām.

Šķiet, būtiskākā tomēr ir dienas pirmatnējā ideja – sieviešu solidaritāte. Jo kas gan sievietei var izteikt labāko komplimentu, ja ne cita sieviete?