Vai tā ir koka arhitektūra ar iegrebtām māju aizsargzīmēm, vai jūgendstila dzīvojamās ēkas, ko raksturo bagātīgi dekorēti portāli un ziedu rakstiem rotātas fasādes, vai arī mežonīgs pilsētas parks – pilsētvide ir liecība par tās iedzīvotāju gaumi, dzīvesveidu, saskarsmes kultūru un ideāliem dažādos laikos.

Ko mūsdienu Latvijas pilsētas stāstīs par mums – tās iedzīvotājiem – nākamajām paaudzēm? Vērojot stiklotās biroju ēkas, viņi varētu secināt, ka esam bijuši ļoti aizņemti, bet gana ziņkārīgi, lai sekotu līdzi notiekošajam ārā. Saskaitot visas mazās bodītes, veikalus un lielos iepirkšanās centrus, viņi droši vien domās, ka esam bijuši turīgi vai izšķērdīgi, bet katrā ziņā – ļoti izvēlīgi. Kā puzles gabaliņus liekot kopā nodrupušos sienu gleznojumus vai grafiti, iespējams, viņi nospriedīs, ka 21. gadsimta pilsētnieki labprāt dzīvojuši krāsām bagātā telpā. Bet vai šie pieņēmumi vienmēr būs patiesi?

Tieši pirms pāris nedēļām Rīgā notika ielu mākslas festivāls, kura mērķis bija runāt par ielu mākslas vietu pilsētā un rast kompromisu starp māksliniekiem, pašvaldību pārstāvjiem un pašiem iedzīvotājiem. Protams, runa bija nevis par neskaidriem švīkājumiem uz māju sienām, bet gan kvalitatīviem sienu gleznojumiem. Festivāla „Blank Canvas: art-ground, play-ground, crime-ground” laikā daudzas pelēkas sienas kļuvušas par mākslas darbiem, kuros redzamas gan ģeometriskas figūras, gan kosmonauti un pat milzu žurkas. Kur tos atrast, var uzzināt nodibinājuma „Rīga 2014” mājaslapā. Bet kā šie mākslas darbi raksturo šodienas sabiedrību, tas jāizvērtē katram pašam.